Īstenībā ElBē ir taisnība. Ir diezgan skarbi apzināties, ka nauda plūst prom

, bet tur neko nevar darīt. Tā nav tikai alfu problēma. Arī biezajam vācu galam ir līdzīgi. M5 2 gadu laikā paliek 50 % lētāks, bez tirdziņa. Ja tas satrauc, jāpērk Vācijā bikiņ uzsists 10 g.v. pasāts, tad jāsaķīlē, gads jāpabrauc un to varēs tālāk pārdot par iegādes vērtību.
Īstenībā te čalim ir vēl viens kasjaks. Nevar pirkt auto, īsi pirms tam kad ir zināms, ka iznāks jauns modelis. Ja vien pašam nav 100 % pārliecība, ka pats braukāsies ar to 5 – 7 gadus. Un arī tad, ja ir iespējams, ir jāpagaida līdz ražošana ir pilnībā slēgta. Tad var paņemt „noliktavas tīrīšanas” vārdā labu mašīnu par ļoti labu cenu.

Vai arī ja ļoti gribās – ņem mašīnu, kura tūlīt beigsies, uz op līzingu ar max lielu atlikumu. Tad lai līzings kniebjas. Diez vai pēc pāris šādiem manevriem līzinga manageris vēl gribēs ar tevi runāt, bet nu poh.
Arī pilnīgi jaunam modelim nevar klupt virsū. Lai atklājas mazie ražošanas kasjaki un notiek pirmie neredzamie upgreidi un patchi

, un jāsagaida pirmās cenu vai aprīkojuma „akcijas”. Pilnīgu "svaigumu" pārdod bez atlaidēm. Tad pēc gada vari konstatēt, ka tava līzingā ņemtā drapaka atlikusī vērtība ir tieši tāda pat kā dīlera specpiedāvājums pilnīgi jaunai mašīnai, no skatloga (paziņai tā gadījās ar citronu)
Man riktīgi nospīdēja, kad apgreidojos no 159 sedana uz vagonu. Ar sedanu sanāca nepilna gada laikā „samazināties” tikai par nepilniem 15 %.

Tiesa, ar papildnoteikumiem – pirku mazlietotu auto, un kad no tā kratījos vaļā, vietā ņēmu jaunu alfu. Un lai es parakstītu pasūtījumu jaunai mašīnai, bija noteikums manu „veco” 159 izpirkt par „lielu naudu”.