Atbildēt pie šī temata 1 lapa no 1 lapām pavisam
Ar alfu uz Dolomītiem, ar kājām pa ferratām.
Autors Ziņojums

Atbildēt ar citēšanu
Komentārs Ar alfu uz Dolomītiem, ar kājām pa ferratām. 
Patīk man kalni. Tieši tāpēc biju nolēmis braukt šovasar uz Dolomītiem, lai ko arī tas prasītu. Ar auto. Kaut vai viens pats. Tika visiem paziņām un draugiem noteikts, ka auto ir vēl 3 brīvas vietas. Vienu no tām aizņēma „brāļuks”. Nu tad devāmies divatā – ne kvantitatīva, toties kvalitatīva kompānija.
Uz turieni – Dolomītiem, no Rīgas jābrauc aptuveni 2100km. To pieveikt plānojām divās dienās ar nakšņošanu Čehijā. Čehos tāpēc, lai tik ātrāk ārā no tās nolāpītās Polijas un miers! Nedaudz pamaldījušies pa Varšavu un lielceļa remontiem bagāto Čehijas-Polijas pierobežu, visu veiksmīgi pievārējām. Ieradāmies galā tikai ar 1h nokavēšanos no tā laika, kas bija plānots. Turklāt, šai vēlajā vakara stundā mūs pasveicināja kāds čehs ar AR 75. Patīkami.
Iebraucot Dolomītos, Tu iebrauc kā citā pasaulē. Lai arī lielāko daļu Austrijas horizontu klāj kalni, tas tomēr nav tas. Drūpošās Dolomītu klintis izslejas, kā neapejami mūri. Tu, nabaga Baltijas valstu iedzīvotājs, tikai pietātē pieliec galvu un padevīgi virzies pa šo milzu mūru piekāji. Taču, mēs braucām ar alfu. Tātad mums ir tiesības justies brīvāk, jo alfa te ir vietējā, un tās dzimtene Milāna tikai nieka ~300km attālumā.
No sākuma uzmanīgi tiek apgūti salīdzinoši lielā ceļa līkumi līdz Kortīnai (Cortins d’Ampezzo). Tas turpinās arī nākamos 30km līdz mums nepieciešamajam pagriezienam uz Passo Čjabana (Passo Ciabana). Lai arī ir liela zīme par gaidāmo krustojumu, tomēr pabraucam tam garām. Nu nav vēl pierasts, ka krustojums ir tik līdzīgs daudzajām nobrauktuvēm uz Džuzepes vai Karlo onkuļa sētu.
Tas ceļš pār Passo Čjabana kartē iezīmēts kā normāls vietējās nozīmes ceļš. Taču izrādās, ka tas ir tikai tik plats, lai uz tā varētu izmainīties 2 vieglās automašīnas. Un tad vēl saraujoties. Vidējais kāpums vairākos posmos virs 10%. Motoriņam jaudas un griezes momenta tomēr par maz. Tāpēc nākas lielākoties braukt ar 2.pārnesumu. Nekas, ar katru nākamo reizi jau iet aizvien ātrāk un veiklāk un lielākā daļa kāpuma tiek pārvarēta ar 3.pārnesumu. Lejā pa visu to pašu ar otro pārnesumu. Asi nepārredzami un asi serpentīna līkumi. Jautri. Jūlija vidū jau 10-tos vakarā ārā melna nakts, kas braukšanu padara vēl interesantāku. Kā vēlāk izrādījās, tad naktī braukt ir daudz vienkāršāk un drošāk nekā dienā. Tas tāpēc, ka pēc lukturu gaismas var redzēt, vai kāds brauc pretī aiz kārtējā absolūti nepārredzamā līkuma. Vienīgi, tā arī netapa man skaidrs, kāpēc virkne vietējo no šiem kāpumiem brauc ar nepārtraukti nospiestu bremžu pedāli. Man jau Siguldā sirdsapziņa neļauj braukt lejā uz Gauju bremzējot tikai ar bremzēm. Laikam viņiem automātiskā kārba un nekas cits neatliek, kā svilināt bremzes.
Interesanti, ka mani - kalnu valsts Latvijas pārstāvi, pa visu Dolomītos pavadīto laiku uz šī serpentīna gribēja apdzīt tikai viens vietējais. Un tas pats tikai pirmajā naktī, kad es vēl nebiju piešāvies. Toties neskaitāmas reizes man nācās Dolomītos pacietīgi sēdēt astē itāļiem, austriešiem, šveiciešiem, nemaz jau nerunājot par vāciešiem un veikt dažuprāt pārgalvīgus apdzīšanas manevrus.

Tagad esam pavizinājušies. Laiks darīt to, dēļ kā esam tik tālu braukuši – kāpelēt pa ferratām. Pieredze ferratās abiem ar brāļuku ir apaļa „0”. Līdz tam esmu bijis Tatros un kāpelējis pa turienes skaistajiem kalniem, kur stāvākās vietas aprīkotas ar ķēdēm, pie kā pieturēties. Arī mazo Tatru takas. Ar „sistēmu” staigāts tikai pa Siguldas „Meža kaķi”. Tad vēl vairākas reizes pastaigājies pa garlaicīgajām tūristiem paredzētajām Austrijas takām un virsotnītēm. Brāļukam vispār nekādas kalnu pieredzes. Tik vien, cik kāpelējis pa torņiem strādājot VITA. Tā ka vismaz ar sistēmām puisis ir iepazinies. Tiesa, kā vēlāk izrādījās, lai arī skrienošs futbolists, tomēr kājas nav vēl pieradušās pie specifiskās un ilgstošās stāvā kāpumā un klintīs kāpšanas.
Lai arī, principā, esam riktīgi čaiņiki, tomēr pirmajā dienā izvēlamies ar Medium Difficulty apzīmēto ferratu Ferrata Formenton. Aprakstā rakstīts, ka nepieciešama iepriekšēja pieredze. Yea right! Turpat no Kortīnas ledus arēnas ar vagoniņu divreiz pārsēžoties uzbraucam pašā augstākajā tuvumā esošajā virsotnē Tofana di Mezzo (3244m). Pati ferrata pa kori iet no virsotnes uz netālu esošo virsotni Tofana di Dentro (3238m). No sākuma, būdami vēl neizglītoti, nevaram atrast ferratas sākumu. Tomēr atrodam to. Savelkam visu, kas velkams. Ak, jā – nepieciešamais ferratu inventārs: sistēma ar divām „ūsām”, kam galā pa karabīnei (es izmantoju it kā speciālās ferratu karabīnes, kas man šķita parocīgāk lietojamas par parastajām skrūvējamajām vai ar aizslēgu bīdāmajām), ķivere (ļoti jau nu drūpoši tie Dolomīti un var norauties ar akmeņiem no augstāk uzkāpušajiem populārākajās ferratās), cimdi ar cietu plaukstas daļu, lai sarežģītākajos posmos varētu droši turēties pie troses ar rokām (es izmantoju bezpirkstainos velosipēdista cimdus, lai gan pret trosi nedaudz norīvēju diviem pirkstiem locītavu virspusi. Cimdos ar garajiem pirkstiem, domāju, būtu svīdušas rokas). It kā jau no drošības viedokļa labāk „stingro ūsu” (mans variants) vietā labāk būtu izmantot ferratu bremzes (brāļuka uz vietas īrētās sistēmas komplektācijas variants), kas amortizē sistēmas triecienu gadījumā, ja tomēr nāktos „norauties”. Apavus tomēr labāk izvēlēties ar cietu zoli un raupju protektoru. Ar botām, kā brāļukam, nav aršana – slīd kājas gan kāpjot līdz ferratai, gan arī rāpjoties pa pašām klintīm. Kāpjot pa ferratām nav nepieciešamas speciālās klinšu kāpēju čības. Tas tāpēc, ka kāpšana pa ferratām nebūt nav tik „smalks” pasākums, jo lielākoties viss notiek pa rupjo – ar rokām turas pie troses un ar kājām atsperoties aiziet augšā pa sienu.
Šī pirmās dienas ferrata nebija nebūt sarežģīta un bīstama. Plata taka. Ferratu posms ļoti viegls un drošs. Lielākoties drošināmies tikai tāpēc, ka pirmā diena kalnos un kāpēc lieki riskēt, ja nemaz negribas to darīt.
Skati visapkārt skaisti – turpat vai visi Dolomīti pie kājām. Arī Kortīna. Ik pēc simts metriem paveras jauni un vēl neredzēti skati. Pasaka! Turpinām iet tālāk. Respektīvi, kāpjam lejā. Diezgan smalkiem akmeņiem nodrupušas tās dolomītu nogāzes. Nav tā vieglākā iešana, jo visu laiku jāuzmanās no tā, ka ir gana stāvs un slīd kājas. Nekā bīstama tomēr sadauzīties var pavisam vienkārši, taču pavisam nepatīkami. Beidzās „slaidošana” un sākas iešana pa klints malu. Ferratas nav, taču pirms tam tā bija pat salīdzinoši krietni drošākos posmos. Dažviet taciņa paliek tikai vienas pēdas platumā. Tās vietas uzmanīgi pārvaram. Sajūtas neaprakstāmas, jo tikai viena neapdomāta kustība un tālāk ceļš ved, ja vēl ļoti paveicas, „tikai” uz dzīvībai bīstamām traumām. Nē, tās nav bailes. Tas ir respekts pret dabas varenību. To, ka viss ir tavās paša rokās. Ja bail, vari iet atpakaļ.


Priecājamies par visu mums vēl tik jauno un nepierasto. Tāpēc gandrīz nokavējam pēdējo lejā no ~2500m vedošo vagoniņu, kas ir plkst. 17:15. Paspējam. Nodomājam, ka ļoti labi, ka izdevās paspēt. Tobrīd šķiet, ka līdz lejai būtu jākāpj vesela mūžība. Lai gan šobrīd jau šķiet, ka kādās 1:30h būtu tikuši galā. Tiesa, pirmajā dienā nepaņēmām neko ēdamu. Tikai dzeramu. Tāpēc pēc nobraukšanas lejā ir neadekvāti liels nogurums un izsalkums. No šīs paviršības mācāmies un pa ceļam uz viesnīcu nekavējoties iebraucam veikalā nopirkt pārtiku nākamās dienas pusdienošanai kalnos.
Vakarā pastaigājamies Prolongo ciematu, kur atrodas mūsu viesnīciņa. Jauka un salīdzinoši klusa vieta. Tikai 1km attālumā no Forno di Dzoldo (Forno di Zoldo) pilsētiņas.




Vakarā nodomājam, ka šodienas maršruts mums bija par vieglu. Tāpēc nākamajai dienai lūkojam pēc kāda sarežģītākas ferratas. Tomēr paliekam pie Medium Difficulty ferratas ar nosaukumu Ferrata A.M.Strobel. Izskatās sarežģītāka par šodien pievarēto. Tā atrodas tikai 4km ārā no Kortīnas.


Novietojam mašīnu pie Fiames viesnīcas bezmaksas stāvvietā. Maršruts uz ferratu sākas ceļa otrā pusē. No sākuma nogurdinošā un stāva iešana pa mežu, kam beidzoties sākas iešana pa dolomītu balto un saules nežēlīgi karsēto šļūdoni. Nav viegli un nav arī pārlieku smagi. Pēc 45 minūšu iešanas nonākam pie klints. Pievārēts priekš mums pieklājīgs augstums. Izlikta šilte, ka šeit gar klinti jādodas tālāk uz pašu ferratu. Jāiet vēl diezgan liels gabals. Tad nākamā šilte, ka šeit sākas ferrata. Pirmajā acumirklī pat nepamanām, kur tad ir ferrata. Tad augstāk ieraugam Saulē mirdzošo un gar klinti stāvumā stiepjošos tērauda trosi. Eu, bet līdz turienei vēl kaut kā jātiek. Vēl kādi 3-4 metri jākāpj pa klinti, lai vispār būtu pie kā pieāķēties. Abiem ar brāļuku acis mirdz, jo izskatās, ka šodien jau būs interesantāka un sarežģītāka kāpšana. Tā tas ir ne tikai sākumā, no kā bažījāmies, bet arī ferratas turpinājumā. Ar katru mūsu nākamo soli visas mūsu cerības tiek attaisnotas.

Principā kāpšana notiek zigzagā augšā pa klinti. Kur likt rokas un kājas, ir visu laiku. Tikai dažās stāvākajās vietās kājas jāliek apdomīgi, jo turpmākajos 2 metros ir tikai trīs vietas, kur likt kāju. Nu tās vietas, kur atsperties, ir kādus 3-4cm platas.. Tāpēc jāsāk ar pareizo, jo citādi nav kur likt otru. Jābūt uzmanīgam, jo nevajag daudz mākslas, lai dzīvību glābtu sistēma. Tāpēc daudzviet jāsaglabā vēss prāts un nav kur skriet, jo ar visu sistēmu jārēķinās, ka gar sienu slīdēt var nākties 3-5 metrus, kuru laikā var iegūt pietiekami lielu ātrumu un tam atbilstošus sasitumus pret klintīm, un līdz karabīnes pa trosi beidzot sasniegušas atdures vietu pret klintīs iekaltajām trošu stiprinājuma cilpām. Virsotni Punta Fiames (2240m) sasniedzam pēc 2:30h. Brāļuks atklāj, ka rauj krampjus augšstilbu muskuļos abām kājām. Pirmajā momentā nodomāju, ka šī iemesla dēļ lejā kāpšana var izrādīties diezgan ilga. Ferratas aprakstā rakstīts, ka kopējais maršruts ar nokāpšanu pieveicams 4h. Nodomājam, ka baigi ilgi esam kāpuši. Neko darīt. Vēl kādas 30min pavadām iestiprinoties. Vēl daži foto no virsotnes.

Kļūst pavēsi, jo ir stiprs vējš. Kāpjam lejā. Brāļuka kājām nemaz nekļūst labāk. Pēc pārsimts metriem beidzas kāpšana pa akmeņiem. Nonākam pie liela šļūdoņa, kas sākas tieši aiz pārejas Forcella del Pomagagnon. Pa kuru zigzagā lejā vijas iemīta taka. No sākuma grūti piešauties iet. Pēc tam jau droši slidināmies pa smalkajiem akmeņiem. Arī brāļuks lajā iet gana sprigani, neskatoties uz abu kāju muskuļu sāpēm. Vienīgi ejot lejā stingri jāvadās pēc apraksta, jo tur saiet kopā daudz taku un ir viegli aiziet stipri tālu no sava auto. Pēc apmēram 1:30h esam jau pie auto. Tātad aprakstā noteiktās 4h pieveicam 4:30h. Viss gandrīz pēc plāna.

Jau pirms ceļojuma bija ieplānots, ka vienu dienu veltīsim, lai dotos uz ~100km attālumā esošo Venēciju. Tā arī darām. Kādi 40km jābrauc pa kalnu ceļiem. Pārējie 60km ir maksas bānis (~5EUR vienā virzienā).
Garš un smuks jau tas tilts, kas pieved pie Venēcijas vēsturiskā centra. Iebraukt centrā nedrīkst. Jāliek pa 21,-EUR, manuprāt, tur vienīgajā 10 stāvu autostāvvietā.
Pirmajā momentā tie „tosola” kanāli ir smuki. Neparasti, ka visa motorizētā satiksme notiek tikai un vienīgi pa ūdeni. Taču jau pēc 15min viss ir pierasts. Ēkas skaistas, taču visas stipri nodrupušas. Fui viņiem par to. Bijām sestdienā. Kā vēlāk uzzināju, tāpēc centrālās ielas pārbāztas ar tūristiem. Visbiežāk dzirdamās valodas: amerikāņu un krievu. Riebjās! Taču pa mazajām ieliņām gan man patika pastaigāt, jo tur sastopam tikai dažus tūristus. Principā, nu nešķita man tā Venēcija nekas īpašs. Tik vien cik tie kanāli... It kā slavena baznīca, ēka, piemineklis... Nu nekā tur TĀDA nav. Nekādas iespaidīgas arhitektūras. Smuki, taču nekas vairāk.
Pusdienas gan mēs tur paēdām ļoti garšīgas. Pie restorāna satikām arī vienīgos latviešus – kādu ģimenīti.
Ceļojumā uz turieni nav vērts braukt. Vismaz es vairs nebraukšu tikai tāpēc, lai redzētu Venēciju. Kaut vai tad, ja būšu nieka 20km attālumā – manuprāt, nav tā vērts. Noteiktu braukšu, ja būs laba kompānija. Tusiņa pēc...


Tomēr izlemjam, ka par nākamo ferratu, kurā uzkāpt, izvēlēsimies Sellas masīvā esošo Ferrata Brigada Trentina. Aprakstā tā izskatās apmēram tik pat sarežģīta, kā iepriekšējā.
Lai tur nokļūtu, no Kortīnas jābrauc kādi 60km pa diezgan platu ceļu. Ir svētdiena. Ceļš pilns ar neskaitāmiem motociklistiem un vēl vairāk velosipēdistiem. Atpazīstu arī dažu labu riteņbraukšanas profesionāli. Ak, laimīgie motociklisti! Viņiem tik viegli apdzīt priekšā braucošās „sēnes”. Mums iet tā grūtāk. Taču ceļš kopumā vienkārši ekselenc. Nav neviena taisna posma, kurš būtu garāks par 200m. Visu laiku līkumi, plati serpentīni. Braukšanas bauda garantēta visa ceļa garumā. Labi, ka mums ir alfa ar savu „straujo” stūri. Lielākoties pietiek ar tās pagriešanu par 60-90 grādiem, lai izbrauktu līkumus. 150-180 grādus, lai izbrauktu serpentīna līkumus. Tātad stūre nav jāpārņem ar abām rokām, un var bez bēdām štepselēt pa gaņģiem. Ar citu auto būtu slapja mugura grozot „daudzapgriezienu baranku”.
Nedaudz apmaldāmies, tāpēc stipri vēlu atrodam šodienas ferratu. Ferrata populāra, jo tās apakšā izveidots pat stāvlaukums priekš apmēram 50 auto. Tā kā esam vēlu ieradušies, ferratā nav daudz cilvēku. Satiekam dažus ļautiņus, kas iet pa Torre Exner piekāji pārgājienu takas.
Viena maza ferrata jau jāpārvar pēc tam, kad esam gājuši nieka 15min pa maršrutu. To veikli un ātri pārvaram. Līdz „īstajai” ferratai jāiet tālāk. Tā sākas Eksnera torņa (Torre Exner) pašā piekājē. Skatāmies uz augšu... Njā... Izskatās iespaidīgi. Pēc augstāk rēgojošas troses top skaidrs, ka te jābliež tikai un vienīgi uz augšu. Sākam kāpt. Ir riktīgi „labais”. Visu laiku stāva kāpšana. Gandrīz visu laiku jādomā, kur likt kājas. Spriedelēšanu, kur likt rokas, atmetu ļoti ātri. Nodomāju, ka nav vērts kāpt baigi pa smuko. Ieķeros ar vienu, vai, ja var, ar abām rokām trosē, atsperas ar kājām pret mazajiem dabīgajiem pakāpieniņiem, un uz augšu!

Brīžiem siena perpendikulāra. Maz, bet tomēr vietas, kur atsperties ar kājām, pietiek. Taču jūt labu slodzīti... Rāpšanās ir pietiekami sarežģīta, lai aizmirstu par visu uz šīs pasaules un koncentrētos tikai un vienīgi par šo klinti. Tālāk seko tik stāvi un vietām pat negatīva slīpuma posmi, kuru pārvarēšanai klintī izveidotu U-veida pakāpieni vai piestiprinātas tērauda trepes. Tuvojoties ferratas beigām, mūs sagaida īsta odziņa: vertikālas un negatīvas sienas. To pievarēšana ir īsts izaicinājums un pārbaudījums tādiem čaiņikiem, kā mēs. Vissmagākā posma beigās apdzenam šodien pirmos kāpējus – kādu vāciski runājošu onku duetu. Taču turpat jau ir klāt ferratas beigas. Tā beidzas tūlīt pat aiz tiltiņa, kas iet pāri aizai uz Torre Exner.

Pašā torņa spicē netiek kāpts, jo tas nav diezko interesanti, jo atliek nieka vienkārši pārvarami 30 metri. Tālāk kādas 15 minūtes stāva un vienmuļa iešana līdz Rifugio Cavazza (2585m). Turpat arī Pissadu ezers. Apēdam to, kas atlicis. Piepildām fotoaparāta atmiņas karti, un dodamies lejā.

Lejā ved taka numur 666. Nu nav jau nekas traks tik traks, kā nosaukumā. Ja nu vienīgi „vācu pensionāriem”. Stāvākajās un slidenākajās vietās novilkta trose. Tieši tur saskaramies ar to, kas bija rakstīts ferratas aprakstā: izvairīties no tautas masām, kas ir brīvdienās. Apdzīt nevar. Bet mums taču vēl jāpaspēj Kortīnā atdot brāļuka īrēto ferratas komplektu. Paldies par to, ka paši pensionāri saprot, ka viņi pārējiem traucē. Apdzenam padzīvojošo 5 cilvēku grupiņu. Tad kādu mūsu vecuma pārīti. Tālāk lejup jau ved plata, taču slidena taka. Tad vēl apdzenam vairākus jauniešus un „vācu pensionārus”. Esam nobizojuši lejā.

Ar nelielu nokavēšanos paspējam „aizlidot” līdz Kortīnai, un atdodam ferratas komplektu (īre maksāja 12 EUR par dienu, sods par neatgriešanu laikā 4EUR/h). To, kā brāļukam izdevās aizmigt un pat pagulēt ceļā līdz Kortīnai, neesmu sapratis pat šobrīd, jo viņa galva serpentīnos pa sēdekļa galvas balstu mētājās kā futbola bumba pa tukšu mašīnas bagāžnieku braucot pa kartingu trasi.

Tad nu izguļamies. Pēdējie vietējo labumu pirkumi priekš mājās palikušajiem, un dodamies vienmuļajā ceļā mājup. Nolemjam, ka tomēr nenakšņosim Čehijā, kā tas bija ceļā uz Itāliju. Tam par iemeslu ir nepieciešamība laicīgi ierasties Lietuvā. Kāpēc? Tas jau ir cits pamācošs stāsts.

Statistika:
Auto: melna Alfa Romeo 156 1,6TS
Kopā ceļojuma laikā nobraukti 4959km. No tiem ~4300km Rīga-Dolomīti-Rīga; pa Dolomītiem, līdz un no Venēcijas 650km.
Izlietotā degviela – 335,5 Litri (95.benzīns), kas kopā izmaksāja 268,03Ls.
Vidējais ceļojuma degvielas patēriņš - 6,76 l/100km (pa Dolomītiem un Venēciju vidēji 7,2 l/100km).

Ieteikumi citiem no pašu pieredzes:
Jūlija vidus Itālijā tiešām ir vasaras vidus ar visām no tā izrietošajām sekām.
Lietuvā ir spēkā noteikumi, ka autovadītājiem ar braukšanas stāžu mazāku par 2 gadiem ārpus apdzīvotām vietām atļauts pārvietoties ar 70km/h. Sodi ir bargāki nekā pie mums.
Toties visiem Lietuvā jāuzmanās no jaunām spaiņa krāsas Skoda Octavia ar tumšiem stikliem tieši tik pat ļoti, cik Latvijā no Hyundai Getz ar GG sērijas reģ.numuriem.
Polijā uz bāņiem jāuzmanās no dziļām bedrēm kreisās joslas kreisajā pusē, jo sāp sirds tajās iebraucot ar 130km/h.
Ievērot to pieredzi, ko par inventāra izvēli savos gara darbos raksta citi ferratu kāpēji.
Ja pirms ceļojuma ir aprēķināts aptuvenais ceļojuma tēriņu minimums, pēc paša ieskatiem pieskaitiet klāt drošības rezervīti. Pēc tam šo rezervi pareiziniet ar divi.

Ja ir jautājumi, meklējiet pēc Nr.7.

Ciao ragazzi!

Parādīt lietotāja profilu Sūtīt Privāto Ziņojumu (PZ)

Atbildēt ar citēšanu
Komentārs  
Apraksts super
Bet baigi garš Smile Man ne tikai būtu slinkums rakstīt, bet pat lasīt tik monstrozu scerējumu smokin Vispār - cepuri nost! par avantūru kā tādu, par sacerējumu utt.
Pats (gan ziemā) esmu bijis 2x Dolomītos un teikšu, ka tie ir vizuāli skaistākie kalni, kādus nācies redzēt! yo


_________________
Alfa Romeo Spider S3
Alfa Romeo 156 GTA
Maserati Quattroporte V Automatica
Parādīt lietotāja profilu Sūtīt Privāto Ziņojumu (PZ) Apmeklēt lietotāja mājas lapu

Atbildēt ar citēšanu
Komentārs  
Oga rakstīja:
Apraksts super
Bet baigi garš Smile Man ne tikai būtu slinkums rakstīt, bet pat lasīt tik monstrozu scerējumu smokin Vispār - cepuri nost! par avantūru kā tādu, par sacerējumu utt.
Pats (gan ziemā) esmu bijis 2x Dolomītos un teikšu, ka tie ir vizuāli skaistākie kalni, kādus nācies redzēt! yo


a man vienmeer bijushas probleemas izteikties kodoliigi aiwa
iisteniibaa tas apraksts ir domaats citai auditorijai, tachu man bija baigais slinkums to redigjeett un taisiit vairaak alfisku. Naakotnee laboshos, varbuut.

Parādīt lietotāja profilu Sūtīt Privāto Ziņojumu (PZ)

Atbildēt ar citēšanu
Komentārs  
nevajag laboties, viss ir ĻOTI labi! sanāca vēlme aizdoties pakāpelēt uz turieni, līdz šim tālāk par slovākijas tatriem neesmu ticis....

Parādīt lietotāja profilu Sūtīt Privāto Ziņojumu (PZ) Sūtīt e-pastu
Parādīt komentārus no iepriekšējā:
Atbildēt pie šī temata 1 lapa no 1 lapām pavisam
Jūs šeit nevarat izveidot jaunus tematus
Jūs šeit nevarat pievienot komentārus
Jūs šeit nevarat rediģēt savus komentārus
Jūs šeit nevarat dzēst savus komentārus
Jūs šeit nevarat balsot aptaujās
  



Sazināties ar foruma administrāciju | Contact forum administration
Powered by phpBB © phpBB Group | SmartFeedSmartFeed
Design by phpBBStyles.com | Styles Database