Jeb „5500 km uz Aglonu pēc picas”
Autors: traka plume
Kādā augusta izskaņas naktī no pirmdienas uz otrdienu tika sēdēts zoļika 9. stāva dzīvoklī pīpējot ūdenspīpi un dzerot Bauskas veselības dzērienu. Kaut kāda velna pēc kādam dzima ideja aizšaut pa nakti līdz Aglonai pseidosvētceļojumā. Taču pēc mirkļa Aglona izauga par Spāniju, nākamajā dienā samierinājās ar Itāliju...
4 nedēļas līdz izbraukšanai: tiek sastādīts aptuvenais maršruts, nomainīts startera bendikss, meklējam ceturto līdzbraucēju.
3 nedēļas līdz izbraukšanai: tiek precizēts maršruts, sastādīts saraksts ar mantām, kas jāņem līdz, meklējam iekares sistēmas (Nr.7 iekārdināja ar ferratu apmeklējumu).
2 nedēļas līdz izbraukšanai: tiek iegādāts kompis, seko mēģinājumi samierināt Perētājsistēmu Klukste ar navigācijas programmatūru, aizlienēts GPS uztvērējs, gatavojamies šopingam, meklējam ceturto līdzbraucēju ar četrām iekares sistēmām.
1 nedēļa līdz izbraukšanai: iekares nav, izbeidzas stūres pastiprinātāja eļļas dzesēšanas trubiņa zem radiatora, līdzbraucēja ar iekares sistēmām nav.
2 dienas pirms izbraukšanas uz Rīgas f* HES tiek saplēsta riepa vistiešākajā vārda nozīmē uz feina armatūras gabala, kas skaisti iekārtojies ceļinieku izgrebtā pēdu dziļā teorētiski aizbērtā grāvī pāri visai brauktuvei.
1 diena līdz izbraukšanai: šopings- 4 vasaras riepas (Good Year Hydragrip), kapara trubiņa stūres pastiprinātājam, siltās zeķes, paika, veselības/dzīvības apdrošināšana un visāda figņa. Labi, ka nav 4. līdzbraucēja, jo tad visas mantas 156-ās bagažniekā nesalīstu (jau tā salonā bija guļammaisu un sauso zupiņu kalns), vakarā top blakussēdētājam iekarināms galdiņš, kur uzlikt kompi/navigāciju, lai nav klēpī jātur 10 dienas (kājas brīvas, arī izkāpt nekas netraucē (piesakos uz patenta tiesībām!!!)).
Day 1- Latvija/Lietuva/Polija (the great beginning, sad middle and nobody gives a shit about ending)
Plkst. 16:15 izrullējamies no lidostas teritorijas. Viss ok- pases bardačokā, garīgais normā, bāka pilna, temperatūra kā parasti mētājas starp 70 un 110 atkarībā no satiksmes... Leišos pirmais iedvesmojošais skats- grāvmalē uz jumta pirms mirkļa ielidojis viens visai savērpies kūpošs vieglais. Pie poļu robežas uzpildāmies, lai nosacītā nonstopā izvilktu caur PilnīgiBezjēdzīgaValstsPolija. Turpinājumā Polija, kuras vienīgie 2 piedūrieni bija plēves maisiņš, kas uzķērās uz sānskata spoguļa un mežacūka (savā starpā nav saistīti). Rezultāts- maisiņš saplēsts, cūka beigta, bampers tieši pa vidu pārlauzts, dekoratīvās restes no apakšas ārā, labais miglinieks apgaismo pretimbraucējus kreisajā pusē vairāk kā labās puses nomali... Bet atgadījumu ar cūku atceramies tagad ar jautrību- nositot sivēnmāti uz 70 km/h tomēr rodas trieciens, kā rezultātā pa vidu mūsu vēl neatplaukušajai panikai no pakaļējā beņķa izskanēja mīļš un samiegojies "Vai, puiši, bedrīte! ... Kāda cūka?!?!? Kur???". Ciemu daudzums un fotoradari gan izved no pacietības, uz beigām katru ciemu pavadīja mātes vārdi. 110 - 60 - 110- 60...km/h. Bet tā 19. šoseja ir OK. Kā plānots- agrs rīts Polijas kalnainajā daļā, motors knapi velk kalniņos, ātrumus pārslēdzot var sajust zobus..., kā arī Slovākijas robeža, aiz kuras 100 m esošajā parkingā atlūztam.
Day 2- Slovākija/Austrija (almost Hungary)
Rīts sākas ar paniku par vēl aiz vien pilošo stūres pastiprinātāja trubiņu (šoreiz savienojuma vietā pie savilcēja) un tukšo eļļas bačoku, taču pastūzis strādā uz „urrā”! Kopskats...bēdīgs.
Izbaudām pirmo legālo braucienu uz 140 km/h pa slovāku bāni. Benzīntankos nav iespējams noteikt, kurš ir 95. Kad tiek noteikts,... kurš no 95-iem ir īstais??? Paķeram arī bāņa kartiņu (3 LVL), kas beigās izrādās noderīga- bāni laiž pa vienu joslu un čeko kartiņas. Nedaudz čakaris ar Bratislavas apvedceļiem, kā rezultātā, sekojot zīmei „Vienna”, nonākam pie Ungārijas robežkontroles punkta (ups). Vakars Vīnē, kur autiņu var noparkot zem Vīnes operas starp Porsche un jaguāriem. Laikam dārgākā pilsētas stāvvieta, bet vai tad Alfas ar ko sliktākas? Ceļš turpinās uz Itāliju pa bāni, kas uzved augšā kalnos. Bāņa karte 5 LVL ar kapeikām. Tur pa nakti planējam uz 110-160 km/h pa serpentīna un bāņa apvienojumu- perfekti līkumi, gana maza satiksme, lai taisītu ideālās trajektorijas un gandrīz pastāvīgi brauktu ar tālajiem. Atlūziens ~100km pirms Itālijas.
P.s. Ar degvielas iegādi labāk laicīgi saorganizēties!!! Uz bāņa ik pa ~20 km ir tankštelle, BET vienā posmā atvilkām 50 km ar degošu degvielas lampiņu un bez liecībām par tanku klātbūtni... čo ta neomulīgi palika.
Day 3- Austrija/Itālija (the carwash)
Pamostos, attaisu durvis, lai ielaistu svaigu gaisu pēc Battery peregara...parkings pilns ar čigāniem!!! Mūkam. Atrašanās nu jau Itālijā tiek piefiksēta citādo ceļazīmju dēļ.
Bānis, bānis, bānis... Ja spogulī uz savas joslas tālumā redzat spilgtu midžinošu ksenonu, tad fiksi metiet labajā joslā (arī uz 160 km/h), jo tūlīt pa kreiso aizlidos gredzenu pavēlnieks- jaunais trīslitrīgais Audi dīzelis, neiespringstot tur tādi uz vismaz 200 velk. BMW defaultā nav sastopami!
Venēcija. Ir vēlme nomazgāt mašīnu. Kā tad ar putekļainu Alfu tās dzimtenē rādīties?! Benzīntankos mazgātavas nav. Servisos nav. Nekur nav, toties ir pilns ar Alfām!!! Beidzot Mestre priekšpilsētā tāds mistisks veidojums- iemet ērikus automātā, izdod žetonus, iemet žetonu automātā, nospied pirmo pogu un minūti ar kapeikām vari skalot savu mašīnu ar augstspiediena ūdensstrūklu, ar citu birsti nospiežot 2. pogu no apakšas, var berz un mazgāt. Braucot pa SS14- ideāla tīrība, atvērti logi, siltums, villas, palmas... Pašā Venēcijā autiņš noliekams garā tilta galā labajā pusē autostāvvietā (21 ēriks uz 24 h), bet var gadīties, ka jāpastāv kāda stunda rindā. Venēcija kā Venēcija- silti, skaisti, apbrīnojama laivinieku manevrēt spēja, ūdens vairs septembrī nesmird.
Velkam tālāk pa bāni uz Kortīnu (Cortina d'Apezzo). Pirmā tikšanās ar īstiem serpentīniem, kas sākumā liek iesvīst un nenormāli nogurdina. Nakts Kortīnas kempingā starp vāciešu vagoniņiem, kas pārvērtušiem par pastāvīgām mājelēm ar dažādām koka verandām a la Jūrmalas vecās koka mājas. Naktī baigais dubaks!
day 4- Itālija (the great LePisec)
No rīta baigais dubaks!
Pēc nesankcionētām orientēšanās sacensībām Kortīnā, meklējot iekares sistēmu nomu, siltā apakšveļa zem visādu -tech un -tex virsējiem slāņiem saulītē izraisa vēlmi nošauties. Taču pēc tam ēst par 3 ērikiem Latvijā nenopērkamu garšīgu un lielu saldējumu is so f* sweet. Atkal serpentīni līdz ferratas trasei Via ferrata della Trincee (izruna vēl aiz vien nav atkosta, labāk uzrakstīt vai parādīt kartē nekā mēģināt pateikt- vietējie ierēc...tā ierēc!) kaut kur uz R no Kortīnas.
Par laika plānošanu klanu ceļos- aizmirstiet par 20 km pus stundas laikā! Arī par stundu var necerēt!!! Nu kādas 2 gan var ņemt vērā.
Trince- viss ir skaisti...sākam kāpt. Skats ir skaists, bet parādās maķernije slova, jo letiņu plaušām 2000 m v.j.l. ir visai nepierasti.
Citāts no pierakstiem:
"Pirmie 5 metri visai smagi, ar nelielām cerībām uzkāpt vēl augstāk. Tiek piesaukta Ģ.P. nogalināšana (jau uzrāpies daudz augstāk, lai to neviens aiz kājas nenorautu lejā vai nesasniegtu no lejas sviesti akmeņi), birst krievu valodas pērļu lavīnas... Kāpšanu Trincee izvēlējās Ģ.P., vadoties pēc citu ceļotāju aprakstiem, kuriem alpīnisms acīmredzot ir īzī-pīzī līmenī, līdz ar to šī vertikāle tika uzskatīta kā viegls šķērslis. Ņemot vērā paveikto, turpmāk zemāk par 4B kategoriju maršruti netiks izvēlēti, jo mēs tagad esam krutie! Ar katru nākamo soli tiek piešautas acis, rokas, kājas un viss pārējais iespējamais, lai noturētos uz akmens sienas un šķirbām tajā. Arī leksika pieplok un viss ir tā kā tam ir jābūt atrodoties nepilnu 10 gandrīz vertikālu Gaiziņu augstumā. ... "Man di**ā kalna gals!" atskan Ģ.P. ķērciens no pašas virsotnes, jāteniski sēžot uz kalna kores kā zirga muguras. ... "
Skati ir neaprakstāmi gan augšā, gan nogāzēs, nav jēgas mēģināt atstāstīt.
Starp citu, Mērfija likums- „īsākais ceļš no punkta A uz punktu B, ir ilgākais ceļš starp šiem abiem punktiem”. Lejupceļā izvēlējāmies tās taciņas, kas it kā veda pa taisno (aitu izstaigātās taciņas, uz kurām cilvēka kāja ir pabijusi tikai nejaušības vadīta reizi gadā). Tā nu pustumsā pēc pastaigas pa tuneļa jumtu un nokāpšanas uz šosejas pa dzelzs lavīnu režģi, esam pie mašīnas. Ir jau pustumsa- spīd pilnmēness. Nekādas vakariņas, tikai silta tēja termosā, nekādas romantikas, tikai un vienīgi ātrāk tikt guļus!!! Atrubons pus deviņos vakarā.
Ap vieniem naktī sadzirdam auto trokšņus- kāds piebrauc pie mūsu telts (telts uzcelta šosejas vecā posma ielokā aiz vietējā ieziemieša būdiņas). Izkāpj pāris cilvēki, domājam, ka vietējie vai karabinieri, bet neviens mūs pagaidām nespārda un nededzina. Atveras atbraucēju bagāžnieks un tiek čabinātas teltis un klabināti mietiņi, saprotam - tie tādi paši aktīvisti kā mēs, kuru šā vakara galvenais mērķis ir izgulēties.
Day 5- Itālija (f* fizika, 10x f* Verona!!!)
Pamostamies, gaismā nočekojam, kur atrodamies- pie Trinces kalnu ielejā diezgan interesantā vietā - 10m no ceļa aiz dzeltenās nepārtrauktās līnijas, blakus dambim utt. Labrīt arī mūsu kaimiņiem, kuru inventārs, salīdzinājumā ar mūsu īrēto,....ūber! Laikam ņems otru ielejas pusi, kur sniedziņš un ledus. Piebrauc karabinieri. Izliekamies, ka mums po*, vācam mantas, sakārtojam mašīnu. Karabinieri smaidīdami aizbrauc.
Iesaku pievērst uzmanību navigācijas error ķērcienam: "Off Route!" un neatbildēt uz to ar pašpārliecinātu bļāvienu "Shut up"- kalnu ceļos ir grūti apgriezties, lai pēc tam 10 km piļītu atpakaļ uz līdzenumu cilvēkiem nemanāmu krustojumu.
Atkal Kortīnas saldējums pirms ceļa uz Veronu, lai tur atstātu autiņu un ar ātrvilcienu aizmočītu uz Romu, nākamajā naktī it kā atpakaļ. Pa ceļam apstājam nomalē paķert kaifu kalnu ainavās. Opā ar visu savu aliņu sāk plātīties un rāda uz riteni labajā pusē...WTF??? Jap, ļaunākais murgs piepildījies- karsta peļķe! Secinājums- ... kāds tu secinājums?! Ir panika!!! Ceļabiedru veselais saprāts (mans bija aizņemts ar domu par plīsušu galvas blīvi utt) atgādināja, ka ūdens te vārās vismaz pie 80 grādiem...daaaaaa! Es tak pats viņiem to izstāstīju... Tuvākajā tankā nopērkam antifrīzu, kura lietošanu sīki izstāsta benzīntanka onka skaidrā angļu valodā, pirms tam piebilstot, ka angliski runā maz un ļoti slikti.
Verona mūs pasmagi piekāš. Vilcieni ir dārgi un laiki ar nekādi. Ok, ta neko, ņemam karti un skatāmies ko un kur tālāk. Dienvidu piekraste- La Spezia. Nokļūstam tur tad, kad beigusies kaut kāda spēle un ielas pilnas ar faniem, karoč jātinas, kamēr var! Uz kurieni? HVZ? Ir pilnīga tumsa, niknākie serpentīni, navigācijas altimetrs visu laiku kāpj un krīt, pilsētas gaismas paspīd uz pāris sekundēm pirms iebrukšanas mistiskā tunelī, kas iet ļooooti slīpi uz leju. Tunelī navigācija pazūd, bet vairs arī nebūs vajadzīga- izbraucot ārā, esam virs mēness apspīdētas Vidusjūras augstas, stāvas klints ceļa SP370 . Vsjo, mašīna uz nomales, atveram Tulamorčiku un tā simboliski pirms miega...
Day 6- Itālija (superīgais aijā-aijā)
Pagājušās nakts skats bija labāks, jo no rīta ir migla + zaļās wc smaka ar vēju no jūras nesās tieši degunā. Diena paiet apbraukājot piekrastes mazās pilsēteles un zvejnieku ciemus. Mašīnas platuma serpentīnos nākas dot atpakaļ vai apgriezties, jo iela ir dažreiz mazāka par privāto piebraucamo ceļu utt., Arī navigācijai grūti sekot līdz- klibo kalnu dēļ. Piekrastē pats labākais laiks ir no kādiem astoņiem rītā līdz deviņiem. Pēc tam baigi jāmeklē kāds tukšāks iestādījums rīta kafijai vai picas šķēlei, jo visur ir vācu onkas ar tantukiem u.tml. subjekti. Riomaggiore bija laikam pati skaistākā vieta.
Nākamajā dienā ceram izstaigāt Via Ferrata Bochette. Maucam Trento virzienā. Turp vēl uzspīd saulīte, bet pievakarē parādās lietus mākoņi un arī pats mitrums. Kaut kādā tur slēpošanas ciematā meklējam viesnīcu, jo telti tādā gāzienā negribas celt, bet pirms rītdienas kāpiena prasās gulēt plakaniski. Atrodam kaut kādu viesnīcu, kurā ir gaisma (vienā no kādām 40), sazvanām kaut kādu džeku uz kaut kādu tel. nr. viesnīcas logā, kaut kāds apsargs tik tikko pamodināts ar telefonu rokā parāda, kurā pazemes stāvvietā nolikt mašīnu un tad ar zīmēm un ar telefona otrā pusē esošā džeka palīdzību iegūstam apartamentus pilnīgi tukšā viesnīcā, ja neskaita apsargu. XXL gulta un raskladene, virtuve un karsts ūdens vannenē trijiem cilv. par 50 ērikiem...slēpošanas kūrortā...septembrī...
Day 7- Itālija/Austrija/Vācija (garīgais mirst, iestājas nostaļģija)
Superīgi! Visi izgulējušies. Prīmuss atpūšas, jo šoreiz tušonka ar makaroniem tiek taisīta uz plīts spīdīgā tērauda katlā...pa skaisto, bet garšo tāpat kā uz prīmusa apbružātā bleķa bļodiņā. Laiks pilnīgā āsā. Sniegs. Opā atklāsme: "Ko es pie velna daru šortos ???" Slapjš bānis.
Beidzot kāds NEtūrisma ciems, ar parastu pārtikas veikalu. Knapi paspējam iekļauties darba laikā. Par tādu pusdienlaiku no 12.30 līdz 14.00 vai pat 15.00 var tik katrs sapņot! Ir arī superparasts kolhoza kafūzis ar miniatūrajām, bet niknajām kafijām. Ēdam Lauras sarūpētos vietējos ābolus- brauc, attaisi logu, noplūc. Tālāk pilnīgs kontrasts- Bolzano. Visi runā vāciski! Daudz veikalu, Itāļu beķerejas paraugdemonstrējumi, sieri...
Austrija. Nočakarēšanās ar uzbraukšanu uz pareizā bāņa aizņem kādu stundu. Pa ceļam ieskrienam apskatīt kaut kādu baigo pili, pa vecpilsētu ar mašīnu, apgriešanās starp kafejnīcas galdiņiem utt.
Beidzot nakts vidū Neuswahnstein (BPP- baltā p* pils) un atkal līst lietus. Mēģinām atkal dabūt viesnīcu, bet kaut kā Opā netiek noturēts par elitāra kluba viesnīcas cienīgu apmeklētāju, tāpēc atkal guļam mašīnā (pirmkārt, kurš sūtīja tādu pašvaku un pēc alus smakojošu Opā uz reģistratūru, otrkārt, kurš izdomāja, ka mums pietiek nauda tāaaaadai viesnīcai?).
Day 8- Vācija/Čehija (f*...)
No dienasgrāmatas:
"Pilnīgi bezjēdzīga diena
autors: Plūme
B**! Ir tumšs. Guļu uz pakaļējā beņķa. Galva taisnā leņķī atspiesta uz durvju roktura, bet kājas...viena pie aizmugurējā loga, otra kaut kur kaut kā mistiski salocīta un nenormāli notirpusi. Pēc stundas tas pats. Pēc divām jau parādās gaisma, bet kājas vēl aiz nav. Jāpiebilst, ka viss rīta cēliens un tirpoņa kājās tiek pavadīta lietus pakšķu ritmā pret mašīnas jumtu- līst! Atkal... Īsti nesapratu, kas pamodināja visus pārējos- es vai lietus, bet... ai. Lietus dēļ neviens negrib pat no mašīnas kāpt ārā. Ar dievu Neuswahn... karoč pili neredzēt tuvumā. Tik cik naktī no laba attāluma. F* sweet. Tāds pat ieberziens kā ar kāpšanu Bocchettē.
Nu ko. Ceļš. Slapjums. Laura pacenšas apdraudēt mašīnas tehnisko stāvokli un mūsu veselību gandrīz ietriecoties govju barā, kas mēģināja tikt pāri ceļam, pirms tam neievērojot salijušu, pelēku tantuku, kas paniski vicināja sarkanu karodziņu. Brokastīs tušonka ar makaroniem (makaroni ar tušonku jau bija viesnīcā). Autobusa pietura ir ideāla vieta virtuvei. Auksts ibio!!! Bet Opā vēl aiz vien šortos- latvieša izturības pierādījums jeb stils prasa upurus. Ceļa mērķis - šopings Minhenē. Lai būtu jautrāk - lielveikals atrodas Minhenes otrā pusē, bet tūrisma nolūkos tiek vilkts caur centru. Protams, ka Vācija ir Vācija un tur nav nekā īpaša, kā nebūtu zoļikā vai Teikā. Bonusā vēl sanāk maldīšanās, jo pēc Opā lasītās stenogrammas ar vārdiem "lejā nē lejā" jāsaprot "nebrauc lejā" u.tml. Plūme pakaļā guļ un gruzās, jo kalni palika aiz muguras... vairs nebūs, tikai smieklīgais Gaiziņš un tizlais Bastejkalns. Šopinga laikā personīgi netiek atrasts nekas tāds īpašs, kā nebūtu LV, bet kaut kas tāds, ko varētu atļauties uzvilkt, vispār nav- sudraboti pelēka žakete ar lillīgi rozā kreklu? C’mon, visi tak nav zilie!
Plūme mašīnā pirmais. Cik pārsteidzoši?! Vienīgais ieguvums nepilnu divu stundu laikā- wc apmeklējums. Laicīgi atnāk Laura, kas nes anormāli lielu maisu, lai gan svēti solās, ka tā ir maza kleitiņa... Aha, un cūkas lido! Daudzmaz laicīgi atvelkas Opā...ar maisu. Laimīgu ceļu, Plūme iet gulēt.”
Tas nu tā...
Beidzot arī pirmais normālais korķis ar ātrumu no nulles līdz 30 km/h kādas pāris stundas, pēc tam vēl vien līdzīgs. Līst. Uz bāņa šur tur manāmas ķipa peļķes jeb vienkārši lietus, kas nav paspējis notecēt nomalē, taču Hydragrip vēsā mierā izspiež visu ūdeni un ripo kā pa sausu asfaltu. Uz Vācijas - Čehijas robežas mūs noliek maliņā. Nez no kurienes rodas cerība netikt pāri robežai, kas būtu iemesls maukt uz Spāniju (šitās spontānās idejas...ibio!!!). Bet paveicas- pēc pus stundas gaidīšanas atnāk džeks, apskatās, kas bagažniekā (ieraudzījis "sieriņus" un tušonkas nemaz dziļāk nelien) laiž tālāk. Čehijas mazie un svaigi uzlietie ceļi, uz tiem sabirušās lapas, lietus...tā vien vilina līkumu neredzēšanu vai saslīdēšanos. Vēlu vakarā esam Karlovy Vary, kur pēc 10 gadus vecām atmiņām mēģinu atrast vecpilsētu un iekuļamies atkal cilvēku barā, kas nāk no kaut kādas spēles...gaidām stundu, kamēr kaut kur tiekam. Mūs pastāvīgi uzmana sekojoša mentu mašīna. Aizbraucam uz tirgus laukumu, noliekamies maliņā pie krūmiem (slīpumā, lai lietus caurs ventilatoru netek uz kājām!) un iznīcinām nervu šūnas ar vecozēnu Tulamoru.
Day 9- Čehija/Polija (chill)
No rīta uz pohiņām pāris stundas jāmeklē bankomāts. Tad karsto avotu kūrortā baseins, pirts, pusdienas normālā ēstuvē...kā pie cilvēkiem. Atgriežoties pie mašīnas, sagaida pārsteigums- bloķēts ritenis!!! Ne par ātruma pārsniegšanu, kas tika veikta pastāvīgi un pilnīgi debiliem manevriem neizprotamos krustojumos, SODS PAR STĀVĒŠANU!? Pēc pāris stundām un 500 čehu Kronām uzzinām, ka Čehos nedrīkst stāvēt tur, kur nav zīmes, ka drīkst stāvēt, turklāt čehi nerunā ne krieviski, ne angliski, bet vāciski, ko savukārt neprotam mēs!
Tālāk normālas kvalitātes vietējais ceļš uz Prāgu. Pa ceļam kā mazo ezīti apdzenam lidojošu Porsche 911- savs prieciņš letiņa melnajai dvēselītei. Krušovices alus darītavā iepērkam šādus tādus suvenīrus.
Prāga kā jau Prāga.
Tumsiņā velkam atlikušo posmu uz mājām, ķipa nonstopā. Uz bāņa smagajam izkritis tumšs, drūms un vientuļš rezerves ritenis, atkal apdraudēta Alfa, bet kurš teica, ka 156 ir ar sliktām tuvajām gaismām??? Naktī pat labā ātrumā var paspēt ieraudzīt un arī noreaģēt.
Nakts- Polija, līkumi, ciemati, jauns asfalts, nofrēzēts asfalts...ciemati...
Day 10- Polija/Lietuva/Latvija (Shut up and drive)
No dienasgrāmatas:
No sāna pretīgi acīs spiež saule, ceļi nejēdzīgi bedraini un līkumoti, par ceļazīmēm nemaz nerunāsim... Altimetrs navigācijā rāda vairs tik trešo daļu no Gaiziņa. Rezumē- tuvojamies Latvijai, kas principā visu ceļojuma laiku tika aplikta vai kaut kā citādāk aprunāta, jo tiešām citā dārziņā āboli vienmēr bijuši sārtāki un saldāki, bet ne jau par to ir šis stāsts. Aha, kārtējais Polijas ciems. Tiek konstatēts, ka šajā galā jau iestājies mērens rudens. Arī Itālijā tādu redzējām, tas bija krāsaināks, vairāk sarkano toņu, bet pagaidām ceļa malās vairāk izceļas defaultā dzeltenā palete. Cerēsim, ka mājās būs nedaudz vairāk krāsas. Cerēsim, ka nelīs, cerēsim, ka pēc iespējas ātrāk atkal lidosim pa Itālijas bāņiem un vārīsim radiatoru serpentīnos septiņu Gaiziņu augstumā...
Ir pusdienlaiks - tikko esam iebraukuši Lietuvā, līdz mājām apmēram 350km, nobraucam 1. reizi desmit dienu laikā uz grants ceļa - te būs mūsu pēdējās dienas virtuve ar tušonku un kartupeļu biezputru.
Jo tuvāk Latvijai, jo vairāk BMW, debilu autovadītāju, avārijas situāciju, stresa. Nu,...latvieši!
Rezumē:
Kopējais nobraukums- 5808 km
Patērētā degviela- 502 l
Vidējais degvielas patēriņš- 8,6 litri
Izmaksas vienam braucējam- 216 Ls
Paikai 85,- Ls, bet trešo daļu vēl pēc tam darbā nedēļu pusdienās ēdām.
Lielās un vidējās stāvvietas tā ap piečuku stundā.
Bāņi robežās no lata līdz 18, bet tas ir tā...atkarībā no distances. Maksāšanu veicām skaidrā pie barjeras, kuras josla atzīmēta baltā krāsā. Iespējams variants arī ar karti vai nopērkot atsevišķu bāņa karti, bet nu...pirmai reizei būs ok.
Uzmanieties no itāļu kafijas – maza krūzīte ar pāris pilieniem, bet ar tiem pašiem var kodolreaktoru darbināt.
Labs links, kur nočekot ferratu trases: http://alavigne.net/Outdoors/FeatureReports/ViaFerrata/
Autors: traka plume
Pēdējoreiz rediģējis Nr.7 Wed Feb 27, 2008 7:30 pm; pavisam rediģēts 1 reizi
_________________
SPecial Executive for Counter-intelligence, Terrorism, Revenge and Extortion
Tiesham paskatoties vien jau patik,tiesham super! 
Citaadi taj skandinaavijaa nefiga alfu ielaas nav.
pa serpentīniem kalnos, bet šodien nāk raudiens braucot uz darbu... Vai tiešām Latvijā ir paši mašīnu lauzošākie ceļi ever?! 
.
SmartFeed