Vēlāk iemetīšu arī bildes (ja atradīšu)
Varbūt vajadzēja likt anekdošu sadaļā, bet tās nemēdz būt tik nogurdinoši garas.
Kā man sanāca pastrādāt uz izklaižu kuģa par klāja stjuartu.
Darbu sarunāju tepat Rīgā ar kādas aģentu kompānijas palīdzību. Pāris mēnešu papīru aizpildīšanas un gaidīšanas, 600 dolāru no manis, un aiziet – uz Maiami! Biļeti izmaksā mans darba devējs Norwegian Cruise Line, un strādāšu es pasažieru lainerī Norwegian Sky. Līguma garums – deviņi mēneši, alga 750 dolāru mēnesī, dzīvošana un ēšana uz kompānijas rēķina. Darba apjoms – 70 stundas nedēļā, brīvdienu – nav.
Ilgi nedomājot, piekrītu šim piedāvājumam, turklāt izsprukt oktobra vidū sveikā no Latvijas rudens šķiet vairāk nekā neticami.
Jautrais soms
Pāris stundu pēc izlidošanas no Rīgas attapos Londonā, Hītrovā. Pilsēta tālu, lidosta milzīga, un brīvs laiks – četras stundas. Pašokējos par cenām (cigaretes – deviņi eiro, sviestmaize četri eiro) un eju meklēt smēķētavu. Visās čoinīgajās importīgajās lidostās ir angāra izmēra telpas, kur cilvēki drīkst nesodīti ļauties tabakas neveselīgajam valdzinājumam. Šajā telpā smēķēt nav nepieciešams, vajag tikai paelpot gaisu. Veselais saprāts man neļauj pirkt kārbiņu cigarešu par desmit eiro. Savtīgu nolūku vadīts, iepazīstos ar kādu iereibušu somu. Cigaretes ieguve nav grūta, turklāt somu jauneklis dod vērtīgu padomu, kā īsināt laiku ar kvalitatīvu alkoholu, nemaksājot par to ne centa.
Kā piedzerties Hītrovā somu manierē
Ejam uz Starbucks un pērkam lielo (mazo, vidējo) kafiju. Izdzeram. Pēc tam uz beznodokļu šņabjabodi, ap kuru perimetrā ir izvietoti galdiņi ar testēšanai izvietoto spirtoto produkciju (pāris litrīgas viskija, degvīna un džina pudeles). Glāzīšu nav – tās pie pārdevējas, kuras galdiņš ir veikala centrā. Iet un prasīt pārdevējai glāzītes – tā ir zaudētāju padarīšana. Īsti vīri ņem savu kafijas bunduli un pilda to pie neizsīkstošā viskija avota pēc sirds patikas ar lieliska laika pavadīšanas degvielu.
Nelietīgais čehs
Pēc jaukās četrstundīgās kafijas pauzes beidzot ierāpoju milzīgajā 747. boingā, kuram vēja spārniem jānes manas iereibušās miesas uz Maiami. Pēc diezgan gara ceļojuma pa aviolaineri atklāju, ka manā jaukajā vietā pie loga kāds jau sēž. Tā kā lidostā esmu izlacis gandrīz visu testēšanai izlikto alkoholu, ķīviņu sākt negribas. Kā nekā turpmākās deviņas stundas nāksies pavadīt šim nelietim blakus. Čehs angliski nerunā vispār. Viņš ir diezgan garlaicīgs. Tā arī nekļūst skaidrs, kāpēc viņš brauc uz ASV. Maiami lidostā viņu savāc imigrācijas dienests, jo čehs šim fašistu kantorim nespēj paskaidrot savu ierašanās mērķi.
Stjuartes smaida
Katrs gara auguma cilvēks, kurš ir piedalījies transatlantiskajā aviosatiksmē, mani sapratīs. Aviokompānijām vajadzētu maksāt cilvēkiem, kuri ir sanākuši, lai visu dienu sutinātu savas pēcpuses ekonomiskās klases šaurajā krēslā. Baudu šādās situācijās sniedz tikai apkalpojošā personāla tramdīšana, pieprasot alu, šampanieti un sāļos riekstiņus. Stjuartes turpina dusmīgi smaidīt.
Miami, Florida – San Juan, Puerto Rico
Miami
18.00 pēc vietējā laika saule ir norietējusi. Izejot no lidostas, saprotu, kādēļ cilvēks ir izdomājis pūst gaisu cauri ledusskapim un saukt to par gaisa kondicionieri. Un lepoties ar to, lipinot šos uzrakstus uz mikroautobusu un taksometru logiem. 30 grādu suta cauru diennakti visa gada garumā. Palmas. Smarža. Gaiss.
Nestāstīšu, ka viesnīcā man jāguļ vienā gultā ar jocīgu slovāku. Nestāstīšu, ka no rīta brokastīs man jāsastopas ar tādu perversu izvirtību kā biezas, pēc cepamā pulvera garšojošas švammjveidīgas pankūkas un tādu amerikāņu kultūras stūrakmeni kā cukura sīrups. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad baudīju šos burvīgos izstrādājumus. Pār vaigu noritēja klusa asara.
Miami II
No pilsētas redzu vienīgi tās ugunīs zaigojošo apveidu, lidmašīnai nolaižoties (šo skaisto ainu pavadīja spiediena maiņas izraisītas galvassāpes, vemjošu pasažieru žļerkstošais trio un raudošs bērns: “Mamī, mamī, aim skeard!”). Lidmašīna turpina svērties un kratīties, līdz nosēžas. Benzīntanks pie viesnīcas: īsta Amerika - trīs sezonas nemazgāti skatlogi, saulesbrilles pa $7 gabalā un laiska krāsainā pārdevēja. Nopirkt $5 telekarti neizdodas, jo nav ko izdot no 100 dolāriem. Uz banknoti viņa skatās, it kā būtu ieraudzījusi sniegu. Sniegu viņa nav redzējusi. Uz benzīntanku jābrien pa ceļmalas zālāju, jo sakarā ar auto straujo izplatību trotuāri šeit vēl nav izdomāti. Autobāņi, autobāņi, autobāņi... Kubietis maniaks Chevy busiņu triec ar 80 – 90 mph.
Norwegian Sky
Liela, balta laiva. 12 stāvi, 80 000 tonnu, 2200 pasažieru, 900 - komanda. Purvciema deviņstāvene, kas nezināmu iemeslu dēļ peld pa jūru. Īpašnieks – Norwegian Cruise Line Inc. (NCL). NCL īpašnieks – Star Cruises inc. Star Cruises īpašnieks – kāds ķīnietis. Norvēģiem ar šo visu nav nekāda sakara. Skata pēc tiek algots norvēģu kapteinis un augstākie virsnieki un inženieri, lai kompānija kaut nedaudz attaisnotu savu nosaukumu. Komanda ir no 65 valstīm. Filipīnas, Indija, Indonēzija, Rumānija, Jamaika, Bulgārija, Ungārija, Slovākija, Igaunija, Nikaragva, Lietuva, Kostarika, Meksika, Dienvidāfrika, Ķīna, St.Lučia, Kolumbija, Peru, Polija. Ja no kādas valsts ir vairāk par trīs cilvēkiem, skaidrs, ka šai valstij ir kāds kreņķis ar iedzīvotāju labklājību.
St.Maarten un Karību pārējās salas
Leģenda vēsta, ka šo salu Kristofers Kolumbs ir atklājis Svētā Mārtiņa dienā, 1493. gada 11. novembrī. Latviešiem gan šķiet, ka Mārtiņi ir 10. novembrī un šai salai jāsaucas Svētā Ojāra vārdā, bet tas lai nu paliek uz Kolumba sirdsapziņas. Spāņus šī sala īpaši neinteresēja, un 1630. gadā šajā Pārdaugavas izmēra zemes pleķī ieperinājās franči un holandieši, kuri to sadalīja divās vienlīdzīgās daļās. Sākumā viņi apslepkavoja spāņus, tad ķērās pie pamatiedzīvotājiem - Karību indiāņiem, un tad salā saveda nigēriešus, kurus piespieda kaplēt cukurniedres un dzīt no tām kandžu, kuru kulturāli cilvēki dēvē par rumu. Nigērieši, sadzērušies kandžu, nepārtraukti dumpojās, kas lika baltajiem cilvēkiem pamazām izvākties.
Pēdējos gadu desmitos salu ir apsēdušas kolumbiešu prostitūtas, indiešu pārdevēji, filipīniešu jūrnieki un amerikāņu tūristi. Abas pēdējās ļaužu grupas pērk lētu beznodokļu šņabi, elektroniku un priecē acis nūdistu pludmalēs. St.Maarten ir visnotaļ patīkama vieta, lai pavadītu vecumdienas.
Vēsturiski pārējās salas no augstākminētās atšķiras tikai ar politisko situāciju un dzīves līmeni. Labāk dzīvo attīstīto valstu kolonijas (salas Karību jūrā pieder Francijai, Lielbritānijai, Holandei, ASV). Tās salas, kas kādreiz ir bijušas kolonijas un izkarojušas neatkarību, dzīvo diezgan nabadzīgi.
Salās vidējais iedzīvotāju skaits ir 30 000 dvēseļu, apmākušos dienu skaits gadā - trīs ar pusi, vidējais statistiskais auto ir mazs Āzijā ražots mikroautobuss nabadzīgajās salās un liels Ziemeļamerikā ražots mikroautobuss vai pikaps bagātajās salās. Katrs otrais vietējais ir taksists, toties katrs piektais mēģina noskaidrot, vai man patīk Bobs Mārlejs, lai pēc tam mēģinātu par $10 pārdot maisu ar zaļu tējveidīgu vielu vai baltu pulveri.
Vienīgais iedzīvotāju ienākuma avots šajās salās ir trīs četri kruīzu kuģi, kas ik dienas to apciemo. Pat pērkot videokameru, kura Latvijā maksā latos tik, cik tu samaksā dolāros, pārdevēja pateicīgajās spaniela acīs tu redzi, ka pārmaksā divas reizes.
Puerto Rico
Puertoriko ir liela ASV piederoša sala, kur dzīvo latīņamerikāņi. Galvaspilsētas Sanhuanas centrs atgādina Vecrīgu vasarā – viduslaiku mūru mitrā smarža, šaurās ieliņas, glītas sievietes un uz ielas žūpojoši vietējie iedzīvotāji vakaros. Skaista koloniālā stila apbūve, par 25 centiem ieslēdzamas elektriskas lūgšanu svecītes katoļu katedrālēs, šalcošs Atlantijas okeāns un autobusi, kas starp pieturvietām pārvietojas ar maksimālo iespējamo ātrumu, nepievēršot uzmanību luksoforiem. Katru svētdienu Sanhuanā redzēju kādu avarējušu pašvaldībai piederošu pilsētas autobusu.
Puertorikāņi ir reliģiozi slēptie alkoholiķi. Katru svētdienu viņi pasludina par kāda svētā dienu un metas dzīrot. Tiek sabūvētas skatuves salsas dejotājiem, uz ielām izvilktas bāru letes un policijas papildspēki. Nācija veselām ģimenēm klīst ar plastmasas glāzītēm rokās un triec rumu ar kolu. Un kā nu ne, ja litrs Baccardi, kas ostas beznodokļu veikalā maksā nepilnus sešus dolārus, pilsētā maksā labi ja desmit. Policija ir aplenkusi vecpilsētu un, ja gribi doties tālāk, liek izmest glāzīti lielā atkritumu urnā. Cilvēks glāzīti izdzer, izmet un dodas tālāk. Pašvaldības cīņa ar alkoholu rit veiksmīgi.
Dzīve uz kuģa
Diena uz kuģa paiet strādājot. Visu dienu slauku atkritumus, tīru galdus, lieku pludmales krēslus, rotāju ar palmu zariem klāju, šķiroju atkritumus, novācu glāzes un iemasēju glītām meitenēm sauļošanās krēmu viņu atkailinātajās mugurās un kājās, līdz vairs neatceros, ko darīju no rīta, ko vakarā. Un nav arī nekādas vajadzības, jo šodien dari tieši to pašu, ko darīsi rīt. Mainās tikai tapete aiz loga. Tu dzīvo milzu tramvajā, kas kursē Puertoriko – St.Maarten – Dominiq – StLucia – St.Thomas – Martiniq – Tortola – Puertoriko, ik pa nedēļai kādu tapeti (lasi – salu) pamainot uz St.Kitts (sala, kuru Kolumbs nosauca savā vārdā par Sv.Kristofera salu) vai angļiem piederošo Antiqua. Tropu paradīze apnīk pāris mēnešu laikā, un priekšroka pāris brīvajās stundās tiek dota veselīgam miegam.
Kajīte
Jūrnieki dzīvo kajītēs. Aptuveni 3x4 metrus liela telpa, kurā ir divas divstāvu gultas, galds, četri skapji, rakstāmgalds, 14” televizors ar kanālu skaitu, kas identisks ekrāna diametram collās. Telefons. Kajītes ekipējums un istabas biedru skaits var mainīties atkarībā no veiksmes un činas. Kondicionieris, televizors, telefons un aizkariņi pie gultas, kas sargā naktsmieru no gaismas un kņadas, pienākas visiem. Istabas stūrī ir vannas kabīne, kas aprīkota ar matu žāvētāju, spoguļskapīti, dušu un vakuumpodu. Vannas istaba nav pārāk liela, tomēr iztikt var.
Crewbar
Vieta, kas paredzēta kuģa darbinieku atpūtai un atjaunotnei. Smadzeņu skalošanai pieejams pusducis televizoru, no kuriem viens tāds paprāvāks, mākslīgās ādas dīvāniņi, deju grīda ar disko bumbu un bezmaksas galda futbols. Smēķējoši dažādāko formastērpu un rasu cilvēki sēž pie simts gadus netīrītiem milzu pelnu traukiem un pārspriež ar darbu saistītus atgadījumus, aprunā priekšniekus un skaita mēnešus, nedēļas un dienas līdz kontrakta beigām.
Tās ir vienīgās tēmas, kas tiek pārcilātas uz kuģa.
Šī ir viena no retajām vietām, kur drīkst smēķēt.
Šī ir viena no retajām vietām, kur drīkst sēdēt.
Vakarā gaisā var pakārt cirvi, nelīdz ne lieliskā ventilācija, ne arī filtri. Man reiz nācās šos gaisa filtrus tīrīt – darvas plūdi līst pār tavu galvu, kad tu atver filtra vāku.
Bāra lete atveras astoņos vakarā, un apmeklētāju labsajūtai tiek piedāvāts ķīmisks septiņu šķirņu alus par 75 centiem pudelē, kokakola bundžās, vīns un sāļie riekstiņi. Bāru kuģa komanda ir iemīlējusi, jo šeit beidzot var justies kā brīvs cilvēks, aizliet acis un, iespējams, uzvīt kādu pagaidu mīlas sakaru. Turklāt katru mēnesi notiek kāds tematisks pasākums, kurā alus un vīns ir par pliku paldies.
Virtuves strādnieka dzīve
Tito un Jānis strādā cildeno virtuves strādnieka amatu. Tas ir viens no smagākajiem darbiem uz kuģa. Desmit stundas dienā tu mazgā traukus. Tīri kastroļus. Līdz padusēm rocies ēdiena atliekās, jo ir iestrēdzis atkritumu smalcinātājs. Tikmēr trauku novācēji tevi aprok netīru trauku kaudzē. Tavi labākie draugi ir spainis un šļūtene. Alga – $550. Karjeras iespējas – varbūt pēc pāris gadiem tu kļūsi par pavāra palīgu un par 700 dolāriem mēnesī drīkstēsi griezt sīpolus. Un nest netīrus kastroļus virtuves strādniekam. Pozitīvais moments šajā darbā ir dziļais un fundamentālais mārrutks uz visu kuģī notiekošo, jo par amata saglabāšanu tiešām nav jādreb.
Silvestrs strādā par viesnīcas strādnieku, un viņa pienākums ir tīrīt komandas gaiteņus un koridorus. Tu celies 04.00, ņem rokās lielu motorizētu grīdas pulējamo aparātu un sāc pulēt. Tad tu ņem slotu un mazgā. Tad tu ņem švammīti un skrāpē no sienām netīrumus. Tad tu vakarā bārā no bēdām piedzeries, celies četros un atkal desmit stundas atkārto iepriekšminētās darbības. 550 dolāri, bez brīvdienām. Free food. Kurš piesakās?
Bet kuģis patiesi ir ļoti tīrs.
Vika
Vika strādā par restorāna stjuarti. Restorāna stjuarts ir pats ļaunākais, kas ar cilvēku var atgadīties. Lielākā daļa darbinieču ir meitenes, lai arī šis ir ļoti smags darbs. Pa dienu tu piecas stundas strādā kafejnīcā. Un nevis slaisties, bet skraidi kā mazā vistiņa un visu laiku stulbi smaidi, jo tu taču esi tik ļoti laimīga, ka dari šo darbu par šiem lieliskajiem $650 mēnesī un ka esi tik ļoti pateicīga kompānijai, kura tev ir uzticējusi piecas stundas no vietas bez pauzes pasniegt paplātes cilvēku rindai, lai pēc tam četras stundas pagulētu un ietu uz restorānu, kur ir šī brīnumainā iespēja piecas stundas skraidīt ar virs galvas paceltu 20 kilogramus smagu paplāti ar uberresnajām amerikāņu pakaļām paredzētajiem otrajiem, piektajiem un septītajiem... Vairākas man pazīstamas meitenes sabeidz veselību un aizbrauc mājās. Kāda meitene no Čīles kompāniju iesūdz tiesā.
Pēc diviem nostrādātiem līgumiem ir iespēja kļūt par jaunāko viesmīli – tas ir identisks darbs, tikai divreiz lielāka alga.
Brokastis
· Viegli apcepta ola
· Apcepts bekons
· Putra
· Ceptas desas zaļā krāsā
· Dzeltena bezgaršīga masa (olu pulveris un ūdens)
· Augļi, melones un jogurts
· Draņķīga kafija, tēja, piens, apelsīnu sula
· Dažādas sausās brokastis, arī siers un desa
· Maize, kēkss
Brokastu ēdienkarte deviņu mēnešu laikā nemainās.
Florito
Maza auguma filipīnietis, mans pirmais istabas biedrs. Aziātiem vecumu pēc izskata nav iespējams noteikt. Šis jaunskungs ietilpst grupā no divdesmit līdz četrdesmit. Florito izceļas ar dažādām seksuālām perversijām, tomēr man viņš patīk. Reiz viņš atnes uz kajīti lielu pludmales dvieli, uz kura attēlota kaila jaunkundze ar meloņveidīgām krūtīm. Pasludinājis šo dvieli par savu sievu, viņš to uzklāj palaga vietā un nedēļu no vietas aiz saviem aizkariņiem nododas onānisma priekiem. Pēc tam dvielis nozūd, šķiet, viņš to kādam pārdod. Par savu nākamo seksuālā uzbudinājuma upuri viņš izvēlas mani. Vairākus rītus viņš stāv kails pie manas gultas ar uzbudinātu dzimumlocekli un skatās uz mani. Es Florito saku, ka visiem izstāstīšu par viņa izdarībām. Viņš apsolās vairāk tā nedarīt. Izdzēram kopā 0,7 Baccardi, un Florito atzīstas, ka pēc filipīniešu skaistuma etaloniem esot ļoti neglīts. Viņš man parāda savas draudzenes foto. Saku, ka viņa ir jauka. Florito paziņo, ka viņa draudzene ir cūka. Neglīta, un viņu krāpjot. Tad Florito nopērk 300 vatu audio sistēmu. Man par nelaimi, viņam pieder tikai viens disks. Tā ir mīlas dziesmu izlase filipīniešu valodā. Viņš šo disku atskaņo maksimāli skaļi katru dienu. Pēc nedēļas es no šīs kajītes aizbēgu.
Pusdienas. Vakariņas
Darbiniekus uz kuģiem baro labi, tomēr noteikti jādomā, ko tu ēd. Ir jau bezgala jauki ik dienas locīt iekšā ceptas vistu krūtiņas, hamburgerus un steikus, uzdzerot virsū kakao un piekožot šokolādes kūku. Es pazinu kādu igauņu meiteni, kura triju mēnešu laikā pieņēmās svarā par 20 kilogramiem. Draugs igaunis viņu pameta. Jaunkundze sāka vālēties ar melnajiem, kuriem tādas lielas mammas patīk.
Rodžers
Otrs istabas biedrs manā pirmajā kajītē. Kad viņš ievācās, kajītē sāka smirdēt. Savu iedzīvi viņš glabā gultā. Guļ murskulī, kas sastāv no tīriem un netīriem apģērba gabaliem, higiēnas priekšmetiem, Bībeles, zeķēm un papīriem. Rodžers formastērpu novelk reti. Ja viņš guļ viens, tad guļ formastērpā, pārsvarā arī ar apaviem. Sievietes no viņa pavelkas, tādēļ šad un tad viņam rodas izdevība apģērbu un apavus pirms gulētiešanas novilkt. Kādu dienu es atklāju kajītē valdošās dīvainās smakas noslēpumu. Filipīniešu vidū ir ierasts čurājot neaizvērt aiz sevis tualetes durvis. Rodžers sasniedz jaunu virsotni šajā senajā mācībā – viņš kakājot skatās televizoru. Jau, atverot kajītes durvis, man aizsitas elpa. Pasperot pāris soļus un ieraugot vaininieku, sāk zust acu gaisma. Es patiesi nezinu, ko viņi ēd. Man nešķiet, ka lietot tādu pārtiku ir legāli.
Rodžers par 250 dolāriem man pārdod portatīvo datoru, kuru viņam uzdāvinājis kāds pasažieris. Pēc tam viņš bārā ar alus pudeli pārsit galvu kādam savam tautietim un tiek aizsūtīts mājās. Droši vien tagad kaut kur Filipīnās ievāc saldo kartupeļu ražu. Bet, visticamāk, atkal uz kāda kuģa strādā par bārmeni.
Adrians
Ja mums populārākais nacionālais apsmiekla objekts ir igaunis, tad ukraiņi smejas par rumāņiem. Un Adrians ir tipisks rumānis. Nu nav prāta šim jauneklim. Pirmais, pie kā viņš ķeras, ir sieviešu personālsastāva varošana. Uz kuģa ir aptuveni 60 rumāņu sievietes un divi rumāņu jaunskungi. Ieraudzījušas jaunu rumāni, puse no jaunkundzēm viņam zvana, taujā par viņu un tvīkst, dzirdot viņa balsi, otra puse vienkārši velkas pakaļ, atstājot aiz sevis slapju sliedi. Tikpat intensīvi, cik Adrians drāž Rumānijas brašās meitas, viņu drāž bāra menedžeris - jaunskungs regulāri no rītiem kavē darbu. Otra Adriana vājība ir ēšana. Viņš vazājas pa kuģa virtuvēm un zog ceptu gaļu. Viņš to stumj sev kabatās un pēc tam pa kaktiem grauž. Adrians pieņemas svarā. Rumānietes viņu vairs nemīl, jo atklājušas, ka viņš guļ ar katru, kuru liktenis iesūta gultā. Beigās galvenais šefpavārs Adrianu pieķer zogam picas gabalu. Šādu skatu franču šefpavāra vājā sirds neiztur, bāra menedžerim viņš arī ir apnicis, un Adrianu aizsūta atpakaļ uz Rumāniju stādīt kartupeļus.
Galvenā šefpavāra urīnā pēc kāda laika atrod marihuānas pēdas, viņu apcietina un atdod Barbadosas policijai. Galvenais šefpavārs uz kuģa pelna aptuveni 10 000 dolāru mēnesī, iedomājos, kāds kēksam bija pārsteigums
Arnans un Ariels
Tie ir mani jaunie istabas biedri pēc aizbēgšanas no Florito kajītes. Arnans ir liels un apaļīgs, Ariels - mazs un apaļīgs. Arnans regulāri zog no manis veļas pulveri, savukārt Ariels - zeķes. Kaut gan man šķiet, ka arī zeķes zog Arnans, tikai vainu noveļ uz Arielu. Arnanam mājās ir sieva un tikko dzimusi meita, nomaksājams Toyotas apvidnieks un tikpat nomaksājama māja. Uz kuģa viņam ir masiere Elizabete, viesmīle Maričū un PlayStation2. Ar Maričū un Elizabeti viņš pārmaiņus guļ, tomēr mīl tikai Sony Play Station. Elizabete un Maričū nezina, ka pārmaiņus guļ vienā gultā.
Arielam sievas mājās nav, toties ir narkotiku tirgoņa pagātne Filipīnās. Uz kuģa viņam patīk apreibināties, dzerot klepus sīrupam virsū alu. Klepus simulēšanu viņš apguvis līdz pilnībai, un tādēļ ar sīrupa iegūšanu viņam kreņķu nav. Brīžos, kad sīrupa nav, viņa vientulību kliedē ķīniešu viesmīle Yan Lee, ar kuru viņš klusi čubinās aiz aizkariņa.
Made
Mūsu priekšnieks, galvenais klāja stjuarts. Indonēzietis, kuru vecāki apveltījuši ar īstenu latviešu vārdu un Mao Dzeduna uzvārdu. Viņš ir hinduists un galvenais viņa mērķis dzīvē ir harmonija. Angliski viņš runā draņķīgi, un tāpēc pārāk daudz stulbību sarunāt nevar. Hinduisma galvenā pamattēze ir likt uz visu kluci un neēst gaļu. Tas garantē laimi un mūžīgu dzīvošanu. Tā Made arī dara. Mūs viņš vispār netrenkā, mēs izlaižamies, un tad bāra menedžeris, galvenais boss, ņem mutē nelabus vārdus un raksta brīdinājumus.
Un mēs visi, klāja stjuarti, īstena hinduisma garā liekam kluci uz šiem brīdinājumiem. Tikai papīra gabals. Vienīgais, kas spēj mierīgo un harmonisko indonēzieti nokaitināt, ir rumānis. Rumāņi ir dižena tauta.
Jamaikiešu pavārs
Es patiešām neatceros, kā to kēksu sauca. Tāds liels melnais pavārs. Viņš man stāstīja, ka nodarbojas ar onānismu videokameras priekšā un tad sūta videokasetes sievai. Lai zina, ka nekrāpj.
Geju kruīzs
Jau mēnesi pirms šī notikuma pa kuģi klīst baumas, ka būšot čārtera kruīzs un ka uz kuģa būšot 2000 geju. Katru gadu tāds notiekot. Sabrauc 2000 geju, visu nedēļu ālējas, dzer un mīlējas pa burbuļvannām, kajītēm, koridoriem un dienesta telpām.
Baseina klājs tiek piekrauts ar skaņas un apgaismes iekārtām. Kad svētdienas pēcpusdienā uzbraucu uz klāja strādāt, mani pārņem 15 minūtes gara homofobijas lēkme. Pēc 15 minūtēm aprodu ar miesaskārajiem skatieniem, komplimentiem un piedāvājumiem iepazīties tuvāk. Nekad vienlaikus neesmu redzējis vairāk par diviem gejiem. Te viņi ir – aptuveni tūkstotis homoseksuālu vīriešu vienkopus. Laimīgi, piedzērušies un draiski viņi trinas viens gar otru, smejas, runājas, ēzdami ķiršus, guļ uz bāra letes un skūpstās, nokļuvuši paradīzē, kurā ir tikai viņi.
Katru vakaru uz klāja rīb tematisks disko, uz platēm spēlē dīdžeji no lielākajiem Ņujorkas un Losandželosas klubiem, debesīs šaujas lāzeru stari. Viņi nododas mīlas priekiem, īpaši nekautrējoties no saviem biedriem un kuģa personāla. Atver noliktavas durvis, un tur atkal ir ielavījušies divi vīri bez biksēm. Vakarā ej apgaitā pa 12. klāju un redzi, ka notiek mineta akts, kuru onanēdami vēro vēl 20 vīrieši.
Redzu geju kultūru no labākās puses. Un arī no sliktākās – šajā nedēļā manas darbadienas vidējais garums ir 14 stundas. Par šo nedēļu kompānija dāsni atmet 20 dolārus.
Panama un Meksika
Pēc sešiem mēnešiem, sākoties vasarai, mūsu kuģis pārvācas uz Aļasku, kur tas vizinās gada siltajā laikā. Kruīzs no Puertoriko uz Sanfrancisko ilgst vairāk nekā divas nedēļas. Par izbraukšanu cauri Panamas kanālam vidēji liels pasažieru laineris samaksā aptuveni 150 tūkstošus dolāru. Jahta samaksā mazāk kā tūkstoti, kāds peldētājs samaksā 36 centus. Maksa tiek aprēķinātā no peldlīdzekļa masas. 1997. gadā ASV valdība nodeva kanālu Panamas valdībai. Panamas galvaspilsētā slienas debesskrāpji, kas sabūvēti pēdējo gadu piecu gadu laikā. Kostarikā piestājam kādā mazā netīrā pilsētiņā, kur skraida ķirzakas un ir pati netīrākā pludmale pasaulē. Kāds vietējais saka, ka visas šīs drazas vētras laikā izskalo jūra. Vietējie bundžas, pudeles un vecās riepas lādēdamies grābj kaudzēs un ved prom. Meksikā piestājam četrās vietās, pa īstam izstaigājos tikai Akapulko. Kuģi sagaida orķestris. Uz ielas 70% automašīnas ir VW vaboles, no kurām 90% ir zili balti krāsoti taksometri. Otrs Meksikāņu fetišs ir taksobusi, kas ir sagrabējuši, izrotāti, apkrāsoti, apgleznoti, un viņu ir tikpat daudz, cik vaboļu. Trešais fetišs ir censties ko pārdot. Kamēr sēdēju Akapulko pludmalē, divi bezpajumtnieki man centās pārdot “īstu” sudraba ķēdi par 40 dolāriem, trešais “īstu” Breitling pulksteni par 50. Ja jūs esat nozaguši mafijai čemodānu ar naudu, brauciet uz Meksiku, tur jūs patiesi neviens neatradīs.
Sanfrancisko un L.A.
Losandželosā ar taksi aizbraucam no Sanpedro uz centru (parādījām taksistam ar pirkstu debesskrāpju virzienā un teicām, lai ved uz downtown). Brauciens pa autobāni ilgst 40 minūtes un maksā 30 dolārus. Brauciens ir pilnīgi lieks, L.A. svētdienā nav ko darīt. Pavazājamies pa centru un par vēl 30 dolāriem braucam atpakaļ. Ķeksītis ievilkts – L.A. esmu bijis. Vakarā ar rumāni Adrianu aizejam turpat Sanpedro uz kādu bāru. Bārā iekuļamies ķezā, jo kādam vietējam gaužām nepatīk, kā rumānis paskatās uz viņa dāmu. Pēc mikroskopiska divdolāru alus kausa izdzeršanas dodamies atpakaļ uz ostu, iezemietis mums velkas pakaļ un skaļā balsī kliedz. Laikam esam viņa riesta apvidū.
Sanfrancisko ir ļoti skaista pilsēta. Brauciet uz turieni. Biju izskrējis uz stundiņu. Netālu no ostas ir ļoti labs plakātu veikals. Alkatrasā nebiju.
Aļaska
Štats, kura karogs ir ļoti līdzīgs Eiropas Savienības karogam. Zeltainas zvaigznes uz zila fona. Atšķirība ir tā, ka Aļaskas karogā attēloti lielie greizie rati. Visi pārējie amerikāņi par cilvēkiem, kuri dzīvo Aļaskā, smejas. Jā, tur ir gleznaini fjordi, stāvas klintis, ledāji un neizbrienami meži, kuros cilvēks nav spēris kāju. Lāču un ērgļu skaita ziņā uz iedzīvotāju Aļaska ir pasaules līderis. Pilsētiņas ir mazas un ieskautas kalnos. Tūrisma vīruss arī ir šeit ieperinājies. Ķīnā ražotus suvenīrus tirgo par astronomiskām summām. Diezgan garlaicīgs triju stundu izklaides brauciens ar vilcienu maksā 100 dolāru. Kuģa komandai šis pasākums ir bezmaksas, tādēļ ievērtēju. Vilciens pa kalnainu taku pusotru stundu lēnām brauc, tad apgriežas un brauc atpakaļ. Atpakaļceļā lielākā daļa pasažieru guļ.
Daba šeit ir neskarta un neatkārtojama. Katru nedēļu es pa valim. Zeltraču pilsētu paliekas un to iemītnieku kapsētas. Viss tiek atjaunots un reizē arī komercializēts. Ķīnā ražoti padomju armijas pižiki par 65 dolāriem un īstas, oriģinālas, ekoloģiski tīras ziemeļbriežu spiras par $10 bundžiņā. Tiesa, ne no meža, bet gan no audzētavas.
Vidējais amerikāņu tūrists
Man šo deviņu mēnešu laikā izdevies aplūkot aptuveni 100 000 tūristu. Es ar viņiem no rīta sveicinos, skatos, ko viņi ēd no rīta, pusdienās un vakarā. Ko un cik viņi dzer? Kā dzīvo? Vidējais amerikāņu tūrists, ieraudzījis, ka ēdiens ir bez maksas, traucas to iznīdēt, cik ātri vien iespējams. Pasaulē valda kapitālisms un nekas nedrīkst būt bez maksas. Es nebrīnos, kādēļ šiem ļaudīm ir liekais svars. Ir jāpērk lielais hamburgers, saldējuma spainis vai pica, jo tas ir izdevīgāk.
Vidējais tūrists pensionārs no Minesotas, kurš, lai bērni viņu neieliktu nespējnieku namā, nepārtraukti ceļo, tādā veidā atriebjoties un tērējot mūža iekrājumus.
Tas ir policijas šefs no Ohaio, kurš, pirmo reizi savā 48 gadus garajā mūžā pametis dzimto štatu un ar savu briesmīgo sievu, brēc, ka restorānā ir draņķīga apkalpošana. Viņš restorānā sēž jau trīs stundas, nepārtraukti ēdot, un viesmīļi ir noguruši pienest viņam saldos.
Tas ir vecs onkulis, kurš piekakā baseinu, gultu, tad aizkakā garām podam un neatstāj dzeramnaudu apkopējai, kas tīra viņa istabu. Viņš ir samaksājis par kruīzu $400, un viņam šķiet, ka šis pakalpojums ir iekļauts cenā kopā ar bezmaksas ēdienu un šovu vakarā.
Tūrisms nokauj visu īsto, tas izcērt mežu, lai uzbūvētu viesnīcu, tas atstāj aiz sevis neiedomājamu atkritumu kalnu. Tūrisma biznesā iegūtā nauda rada zemu apmaksātas darbavietas, jo neviens tūrists nav ar mieru maksāt lietu patieso vērtību. Tūrists nesamaksā dolāru par nacionālā parka apmeklējumu, viņš labāk par $20 nopērk Ķīnā ražotu plastmasas suvenīru, ar kuru kādu laiku sentimentāli kavējas atmiņās un pēc tam izmet. Amerikānim svarīgi, lai vietā, uz kuru viņš brauc, valdītu viņa zemē pieņemtās vērtības. Uz vietām, kas nav pakļautas visuvarenajam tūrisma dievam, amerikānis brauc tankā.
(c) XPiedzīvojumi, 2004.
Pēdējoreiz rediģējis smic Mon Sep 17, 2012 5:12 pm; pavisam rediģēts 5 reizes
_________________
@Scmic
SmartFeed